Ojārs Bāliņš

Fakultātes dekāna p.i., lektors, darba aizsardzības speciālists

Kā Jūs nonācāt Vidzemes Augstskolā?

Pie vainas ir Sarma Cakula (smejas). Pirms tam mēs kopā strādājam Valmieras reģionālajā skaitļošanas centrā, kas tajā laikā sniedza pakalpojumus visiem lielākajiem rajona uzņēmumiem. Es tajā laikā strādāju par programmētāju. Darbu skaitļošanas centrā no 1978. gada sāku kā programmētājs un beidzu kā direktora vietnieks par matemātisko nodrošinājumu. Kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, šāda veida pakalpojumi ”atmira”. Vadošos speciālistus piesaistīja denacionalizētie uzņēmumi, un vadība, faktiski var teikt, palika bez darba. Pēc kāda laika, kad izveidojās Vidzemes Augstskola, Sarma Cakula izveidoja darba grupu, kurā biju arī es, un kopā izveidojām saturu Informācijas tehnoloģiju studiju programmai. Kad man jautāja, vai es vēlos turpināt darboties, atbildēju, ka jā, un tā no valsts ierēdņa kļuvu par augstskolas pasniedzēju - sākotnēji kā vieslektoru, bet pēc tam jau par vēlētu lektoru, kas esmu arī tagad.

Kādi ir Jūsu galvenie darba pienākumi?

Studenti. Iemācīt tik daudz, cik es zinu pats, un, ja izdodas, tas ir, ja students ir gudrāks par mani absolvējot, tad esmu laimīgs. Tās divas jomas, kurās es docēju, ir “tīrā” programmēšana, un otra joma ir jurisprudence, kur es nemitīgi papildinu zināšanas, mācoties reizē ar saviem studentiem.

Kam Jūs savā darba ikdienā pievēršat vislielāko uzmanību?

Cenšos izdarīt visu līdz galam, tas arī nav vienkārši. Izdarīt kārtīgi un palīdzēt tiem, kas grib strādāt, jo gribasspēka jauniešiem šobrīd pietrūkst.

Vai Jums ir savi īpašie rituāli darba dienu uzsākot, tās laikā vai to noslēdzot?

Es pie kaut kāda režīma pieturos, no rīta pieceļos, brokastoju, nekas tāds īpašs, ko vērts būtu atzīmēt.

Vai jums ir kāda īpaša metode, kas palīdz saņemties sarežģītās situācijās? Kāda tā ir?

Īpašas metodes nav, jebkurā situācija mēģinu saglabāt mieru. Kad nāk kursu novērtējumi par pasniedzēju un vadīto studiju kursu saturu, tad var saņemt dažādus komentārus - arī ne īpaši glaimojošus. Šādās situācijas mēģinu saglabāt mieru, izrunājos ar studentiem un galu galā nonākam pie kopsaucēja. Vēl kā tagad atceros, ka kādā no anketām pie pozitīvām īpašībām students ierakstīja – stipri nervi! (smejas)

Kas Jūs iedvesmo un motivē?

Man patīk jaunatne, es nenožēloju šo izvēli, jo, strādājot ar jaunatni, pašam vienmēr jābūt formā.

Kuras, Jūsuprāt, personības kvalitātes darba devēji šobrīd vērtē visaugstāk, izvēloties labākos kandidātus starp pretendentiem ar augstāko izglītību?

Šis jautājums man vairāk saistās ar problēmu. Ir labi būt ambiciozam, bet jāapzinās, ko vari izdarīt un ko nevari. Absolvējot augstskolu jāsaprot, ka darba vietā mācīšanās turpināsies. Bieži, kad satieku darba devējus, tad dzirdu, ka potenciālais darbinieks jautā, nevis kādi būs pienākumi, bet kāda būs alga, lai gan tā alga vēl ir jānopelna. Es teiktu, ka ir jāpārliecina darba devējs, ka esi gatavs strādāt un darīt visu. Mūsdienu darba vide ir salīdzinoši nežēlīga, bet labam meistaram darbs būs vienmēr, tad gan nevajag aiziet otrā galējībā un celt degunu gaisā.

Kādi ir Jūsu hobiji (mīļākās nodarbes) ārpus darba?

Droši vien, ka vispirms mazbērni, cenšos ar viņiem vairāk pavadīt laika, dziedu vīru korī IMANTA un brīvākā brīdī makšķerēju, jo patīk aktīvā atpūta.

Ko Jums nozīmē Vidzemes Augstskola? Raksturojiet to vienā vārdā.

Tā ir mīlestība! Man patīk darbs ar jauniešiem, apmierina darba vieta un aktivitātes, kas šeit notiek.